Chinoiserie, kas Eiropā radās 18. gadsimtā kā romantizēta un dekoratīva Austrumu mākslas interpretācija, piedzīvoja jaunu atdzimšanu arī 20. gadsimta 30. gadu Vācijas porcelāna dizainā. Šis stils sākotnēji veidojās no Eiropas fascinācijas ar tālo Austrumu kultūru, īpaši Ķīnu un Japānu, taču tas vienmēr bija rietumnieciski interpretēts skatījums, kur eksotiskie motīvi tika pielāgoti Eiropas dekoratīvās mākslas gaumei un estētiskajiem principiem.
1930. gados chinoiserie porcelānā kļuva par vienu no spilgtākajiem dekoratīvās izteiksmes veidiem, īpaši servīžu un reprezentatīvo priekšmetu dizainā. Tajā bieži tika izmantoti stilizēti pūķu attēlojumi, ķiršu ziedi, bambusa zari, eksotiskas putnu kompozīcijas, kā arī idealizētas Austrumu ainavas ar pagodām, tiltiņiem un ūdens elementiem. Šie motīvi tika veidoti nevis kā precīzas kultūras interpretācijas, bet gan kā dekoratīvi simboli, kas radīja eksotikas, greznības un tāluma sajūtu Eiropas interjerā.
Krāsu risinājumos dominēja kobaltzils, dziļi zaļie toņi, siltie sarkanie akcenti un bagātīgs zeltījums, kas piešķīra porcelānam īpašu vizuālo dziļumu un luksusa raksturu. Šīs krāsas bieži tika kombinētas ar smalku līniju zīmējumu un viegliem, gaisīgiem ornamentiem, kas līdzsvaroja dekoratīvo bagātību ar eleganci.
Art Deco periodā chinoiserie ieguva jaunu interpretācijas līmeni — tradicionālā ornamentika tika strukturēta un vienkāršota, pielāgojoties laikmeta modernisma tendencēm. Formas kļuva skaidrākas, kompozīcijas — pārdomātākas, un dekoratīvie elementi tika integrēti kā daļa no kopējās dizaina arhitektūras, nevis kā virspusējs papildinājums. Šī sintēze starp Austrumu motīvu eksotiku un Eiropas modernisma racionalitāti radīja īpaši izsmalcinātu estētisko valodu, kas 30. gadu porcelāna mākslā ieguva plašu popularitāti.
