“Esmu radīta ap 1900. gadu, Belle Époque laikmetā, kad Eiropa sapņoja par izsmalcinātību un tālām zemēm. Meistari, kas mani veidoja, nekad nebija redzējuši Ķīnu, tomēr viņu otas deva dzīvību šinuazrī motīviem – mierīgiem dārziem, izliektiem jumtiem un graciozām figūrām, kas pilda tējas ceremonijas rituālus. Viņi gleznoja nevis to, ko zināja, bet to, pēc kā ilgojās. Kad pirmoreiz turēju tēju, gaisā virmoja smaržas un klusas sarunas. Zīds viegli čaukstēja, porcelāns atbalsojās, un šķita, ka laiks rit lēnāk. Mani apbrīnoja formas dēļ, taču mans īstais uzdevums bija saglabāt mieru un līdzsvaru – to aizmirsto ritmu, ko atnes tējas rituāls. Tagad, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, es joprojām ieklausos. Pasaule steidzas, bet manās plānajās sienās glabājas atmiņas par harmoniju, grāciju un klātbūtni – par tējas dvēseli, kas nekad nezūd.”
Foto: tējas duo ražots J. K. Jessen Rīgā priekš Visocky tējas nama, 19./20. gs. mija. Reproducēts grāmatā/katalogā “Formas”.
Stāsti par “Formām”. Darbs pie grāmatas “Formas” aizsākās 2021. gadā, kad aizvien dziļāka interese par porcelāna formām pārauga mērķtiecīgā izpētē. Pirmā nozīmīgā pieredze bija kādas vācu “Thomas Bavaria” servīzes saņemšana – forma, ko Latvijā dēvēja par “Vatican”, bet patiesībā bija populārā “Empire” jeb ampīra stila forma. Prieks par neskarto sūtījumu un elegantā dizaina cēlumu deva skaidru virzienu – šī būs izpēte, kas veltīta formām, kuras iedvesmojušas gan Kuzņecova, gan Jessen porcelāna ražotājus.
2021. gads kļuva par apkopošanas un meklējumu laiku – ārzemju internetvietnēs, vecajos arhīvos, kolekcionāru vidū. Katra jauna forma bija kā atradums – informācija nebija vienkārši pieejama, katalogi – nepieejami vai nepilnīgi, un arhīvos informācija grūti atrodama. Darbs ritēja kā detektīvstāsts – katrs priekšmets, katrs fotouzņēmums, informācijas daļiņa kļuva par pavedienu nezināmā kartē.
2022. gadā izpēte turpinājās – arvien dziļāk, arvien sistemātiskāk. Tika vākti un salīdzināti Jessen, Kuzņecova un ārzemju ražotāju formu piemēri, apzināti tirdzniecības nami, formas, dekoli un to izplatība. Tajā laikā tapa arī pirmie raksti un ieraksti, tomēr drīz tapa skaidrs – informācija digitālajā vidē ātri zaudē piesaisti autoram. Šī apziņa nostiprināja ideju – ja darbs ir unikāls un vērtīgs, tas pelna būt uz papīra, nevis tikai interneta meklētājos.
Pamazām izkristalizējās arī grāmatas struktūra. Bija skaidrs, ka šis nav tikai stāsts par priekšmetiem – tas ir stāsts par kultūru, par ietekmēm, par to, kā formas “ceļoja” no Rietumeiropas uz Latviju. Pētījumā tika apzināti arī tirdzniecības nami, kuri laikā no 1880–1940.g. izplatīja Jessen produkciju, apzinātas formas, kuru nosaukumi un vēsture līdz šim nebija dokumentēta. Vēsturiskie katalogi, ja vispār pieejami, bieži bija nepilnīgi vai sen zuduši. Tas tikai vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka šī grāmata ir nepieciešama – lai dokumentētu un saglabātu zināšanas, kas pretējā gadījumā varētu izzust.
Formu meklējumi bija milzīgs darbs – neskaitāmas stundas starp ārzemju pārdošanas vietnēm, Pinterest, arhīviem un izsoļu datubāzēm. Katrs atradums prasīja nākamo soli – ražotāja identificēšanu, salīdzināšanu ar zināmo, dažkārt – iepriekšējo zināšanu pārvērtēšanu. Līdz pat mūsdienām daudzas formas vēl arvien nav pilnībā identificētas – katalogu trūkums un informācijas sadrumstalotība liek darboties kā vēstures detektīvam.
Grāmatas tapšanas noslēguma posmā – 2023. un 2024. gadā – viss tika veltīts kvalitātei. No pirmās idejas līdz pēdējam lapas maketam viss tika īstenots pašiniciatīvas ceļā – ar personīgiem līdzekļiem, ģimenes atbalstu un entuziasmu. Svarīgu ieguldījumu deva arī kolekcionāri, kuri atvēra savas kolekcijas grāmatas fotogrāfijām – bez viņiem šī liecība nebūtu tik pilnvērtīga.
Pēc grāmatas iznākšanas notikumi attīstījās strauji. Pirmais – latviskais – metiens tika izpārdots bez reklāmas, vien pateicoties kopienas spēkam – lasītājiem, kolekcionāriem, galerijām, muzejiem. Īpašu nozīmi ieguva arī grāmatas nonākšana Rosenthal zīmola pārstāvju rokās – viņu atzinība par pētniecības kvalitāti bija kā apliecinājums paveiktajam. Interese par grāmatu izskanēja arī Polijā, Francijā, Vācijā, Krievijā – parādījās jauni kontakti, ierosmes, sadarbības iespējas ar citiem pētniekie, autoriem, arhīviem un muzejiem.
Mazās, elegantās mokas un espresso tasītes ir neatņemama kafijas kultūras sastāvdaļa, bet to vēsture ir cieši saistīta ar kafijas pagatavošanas attīstību Eiropā.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Itālijā un Francijā sāka attīstīties jaunas kafijas pagatavošanas metodes. Tradicionālās lielās kafijas tasītes, kas tika izmantotas filtrētai kafijai, nebija piemērotas jaunajām, koncentrētajām kafijas receptēm. Tāpēc radās mazās mokas un espresso tasītes, kas palīdzēja saglabāt kafijas intensīvo aromātu un siltumu.
Mokas kanniņa un tās saistība ar tasītēm
1933. gadā itāļu dizainers Alfonso Bialetti radīja leģendāro alumīnija mokas kanniņu – Moka Express, kas ļāva mājās pagatavot stipru un aromātisku kafiju. Tā ātri kļuva populāra un mainīja kafijas baudīšanas paradumus visā pasaulē. Tieši mokas kanniņas radītā kafija pieprasīja mazas porcelāna tasītes, lai dzēriens ilgāk saglabātos silts.
* Parasti 50–90 ml tilpumā, lai saglabātu kafijas stiprumu un aromātu
* Izgatavotas no porcelāna, lai uzturētu siltumu
* Itālijā bieži ar vienkāršu, elegantu dizainu, bet Eiropas manufaktūras, piemēram, Rosenthal, Limoges un Meissen, radīja izsmalcinātus apgleznojumus un zelta dekorus
Zelts uz porcelāna ir bijis greznības un meistarības simbols jau vairāk nekā trīssimt gadu. Ķīnā, Cjinu dinastijas sākumā (1712-1722) tika ieviesta ķīniešu porcelāna zeltīšana, ko viņi ieguva, sasmalcinot zelta lapas pulverī un sajaucot ar bezkrāsainu svina emalju. Japānā, Edo periodā (17.–19. gs.), īpaši slaveni kļuva Kakiemon un Imari porcelāns, kurā zelts tika izmantots, lai izceltu sarežģītās rakstu detaļas.
Eiropā, ar Meisenes manufaktūras (dib. 1710) palīdzību zelts uz porcelāna kļuva par statusa simbolu, īpaši rokoko un baroka stila traukos. Meisenes meistari radīja izsmalcinātus zeltītos servīžu komplektus, kurus pasūtīja karaļnami visā Eiropā. Sèvres porcelāna manufaktūra Francijā 18. gadsimtā pilnveidoja šo tehniku, radot matētu un spīdīgu zelta apdari, kas vēl vairāk akcentēja trauku formu un izsmalcinātību.
Cariskajā Krievijā, Kuzņecova rūpnīca zeltu izmantoja ornamentiem un impēriskām monogrammām, bet Padomju periodā zeltīšana kļuva atturīgāka.
Porcelāna karotes ir bijušas ne tikai praktisks priekšmets, bet arī grezns aksesuārs, kas atspoguļoja sava laika modi un tehnoloģiskās iespējas. Meisenes manufaktūra jau 18. gadsimtā ieviesa porcelāna karotes kā alternatīvu sudrabam un fajansam, piedāvājot smalki apgleznotus rokoko un baroka stilā veidotus dizainus.
Cariskajā Krievijā porcelāna karotes tika radītas Imperiālajā porcelāna rūpnīcā un Kuzņecova fabrikās (kā arī citās), kur tika ražoti izsmalcināti galda piederumi ar zelta un kobalta rotājumiem, kā arī dzimtu ģerboņiem. Šādas karotes līdz mūsdienām saglabājušās samērā maz.
1833. gadā Pauls Millers nodibināja mazu uzņēmumu pie Bukavas, ko 1838. gadā pārdeva Falkenbergam un Rīsam. Viņi paplašināja rūpnīcu un to oficiāli uzskatīja par dibinātu 1838. gadā. Rūpnīca ātri kļuva slavena ar augstas kvalitātes porcelānu un piesaistīja izcilus meistars, tostarp māksliniekus un dizainerus kā Frīdrihu Maksimiliānu fon Heideru. Sākotnēji tā ražoja sadzīves porcelānu, bet drīz paplašināja sortimentu ar viesnīcu un restorānu traukiem. Uzņēmums guva starptautiskus panākumus, saņemot vairākas godalgas – 1869. gadā sudraba medaļu, bet 1893. gadā divas zelta medaļas. 1904. gadā tā ieguva vēl vienu sudraba medaļu Sentluisas pasaules izstādē. Lai gan 1913. gadā rūpnīcā strādāja 200 darbinieku, dizaina maiņas un ekonomiskās krīzes ietekmē tās panākumi samazinājās. 1916. gadā ražošanu pārcēla uz Arneburgu, bet 1926. gadā uzņēmums beidza darbību un 1930. gadā tika likvidēts.
Gardnera porcelāna rūpnīca tika dibināta 1766. gadā, un tās izveidotājs bija angļu baņķieris Frensiss Gārdners. Rūpnīca atradās Verbilku ciematā, kas atrodas Maskavas guberņas Dmitrovas rajonā. Šī rūpnīca izcēlās ar to, ka tā bija pirmā privātā porcelāna ražotne Krievijā. Līdz tam porcelānu Krievijā ražoja tikai 1744. gadā izveidotā Imperiālā porcelāna fabrika, kas darbojās vienīgi imperatora galma vajadzībām.
19. gadsimta sākumā Gardner porcelāns ieguva imperatora galma piegādātāja statusu, kļūstot par oficiālo porcelāna piegādātāju Krievijas cara ģimenei. Tika radītas unikālas kolekcijas ar heraldiem, cara ģimenes simboliem un īpašiem pasūtījumiem, kas rotāja galmus un svinīgās mielastu zāles. Šis statuss vēl vairāk nostiprināja Gardner porcelāna prestižu un kvalitāti.
1892. gadā Gardner porcelāna rūpnīca tika pārņemta Kuzņecovu dinastijas vadībā, kas tobrīd bija lielākie porcelāna un fajansa ražotāji Krievijas impērijā. Šis solis ievērojami ietekmēja rūpnīcas darbību, paplašinot tās ražošanas mērogu un pielāgojot to jaunajām tirgus prasībām.
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā Gardner rūpnīca tika nacionalizēta un pārdēvēta par Dmitrovas porcelāna rūpnīcu. Neskatoties uz politiskajām pārmaiņām, tā turpināja ražot augstas kvalitātes porcelānu, kas tika izmantots gan kā dekoratīvi priekšmeti, gan kā propagandas mākslas izteiksmes forma. Arī padomju laikos rūpnīca saglabāja savu reputāciju kā viena no vadošajām porcelāna ražotnēm Krievijā.
Vēl 1920.-1930. gados Rīgas Kuzņecovu porcelāna rūpnīcā tika ražoti trauki ar veco Gardner zīmogu – speciāli eksportam uz Tuvajiem Austrumiem.
W.J.S. Decor Denmark ir viens no visbiežāk sastopamajiem un atpazīstamākajiem dekoratoriem Dānijas porcelāna pasaulē. Šis dekorators ir īpaši pazīstams ar savu izsmalcināto darbu uz porcelāna traukiem, kas nākuši no dažādām ievērojamām Eiropas ražotnēm. Starp tām ir tādas slavenas vārdas kā Thomas Bavaria, Hutschenreuther, KPM Krister, Tirschenreuth, Carl Tielsch un citas.
W.J.S. dekorācijas raksturo smalkas detaļas, rūpīgs krāsu izvēle un elegants dizains, kas lieliski papildina trauku formas un padara tos par īstiem mākslas darbiem. Vērtīgs fakts kolekcionāriem – trauki, kurus rotājis W.J.S., bieži vien nes dubultzīmogu: gan ražotāja, gan dekoratora zīmogu, kas apliecina to autentiskumu un kvalitāti. Taču ir sastopami arī eksemplāri, kuros atrodams tikai dekoratora zīmogs, kas norāda uz viņa nozīmīgo lomu porcelāna apgleznošanas procesos.
Šādas dekorācijas ir īpaši pieprasītas kolekcionāru vidū, jo tās apvieno dārgas tehniskās prasmes ar māksliniecisku izteiksmi, vienlaikus saglabājot Dānijas porcelāna tradīcijas un stilu daudzveidību.
Ullersricht Weiden bija savdabīga porcelāna ražotne Bavārijā, kas izcēlās ar savu unikālo pieeju Art Deco stilam. Šī ražotne radīja skaisti dekorētus traukus, kas lielākoties bija ģeometriskas formas, spilgti un koši dekorēti, atspoguļojot laikmeta mākslinieciskās tendences un stilistiku. Tieši šī rūpnīca bija pirmā, kas sāka ražot tā saukto “Šarlotes” formu — elegantu un funkcionālu trauku komplektu, kas ātri ieguva popularitāti starp porcelāna cienītājiem.
Diemžēl, pēc ražotnes bankrota, “Šarlotes” forma nepazuda – to pārņēma un turpināja ražot cita slavena Bavārijas porcelāna fabrika, Hutschenreuther abt. Paul Muller Selb. Šajā ražotnē tika radīti ne tikai servīzes centrālie trauki, bet arī citi papildinājumi, kas padarīja šo formu par vienu no nozīmīgākajiem porcelāna dizaina paraugiem tā laika tirgū.
Ullersricht Weiden un Hutschenreuther savstarpējā saistība liecina par porcelāna ražošanas vēsturisko kontinuitāti un dizaina attīstību Bavārijā, kur kvalitatīvs mākslas un lietišķā dizaina apvienojums radīja izcilus priekšmetus gan ikdienai, gan īpašiem gadījumiem.
1930. gados viena no spilgtākajām un inovatīvākajām porcelāna ražotnēm bija Weimar, kas īpaši izcēlās ar savām tējas un kafijas servīzēm. Šīs rūpnīcas produkcija tika atzīta par viena no oriģinālākajām Art Deco stila piemēriem porcelāna pasaulē. Viena no svarīgākajām iezīmēm bija netradicionālās un drosmīgās osiņas — tām bija moderns, reizēm pat ģeometrisks dizains, kas atsvešinājās no klasiskajām, apaļajām un smalkajām formas līnijām, ko redzēja agrākajos porcelāna komplektos.
Weimar porcelāna dekori bija bagātīgi un sarežģīti, veidoti pēc Art Deco principiem, kuros dominēja ģeometriskas formas, asumi un kontrastējošas krāsas. Šie dekoli bieži vien apvienoja dažādas līnijas, zigzagus un stilizētus motīvus, radot dinamisku un modernu vizuālo efektu, kas ne tikai pievērsa uzmanību, bet arī simbolizēja laikmeta estētiku un progresīvo dizainu.
Tējas un kafijas komplekti no Weimar rūpnīcas kļuva par īstu modes simbolu 1930. gadu mājās, apvienojot gan funkcionalitāti, gan māksliniecisko izteiksmi. Šie komplekti bija ne tikai praktiski galda piederumi, bet arī dizaina mākslas paraugi, kas spēja papildināt ikvienu interjeru ar eleganci un laikmeta garu.
