Porcelāna restaurācija ar skavām ir sena un unikāla tehnika, kas aizsākās jau 18. gadsimtā. Šajā laikā, kad porcelāns bija dārgs un sarežģīti ražojams materiāls, salauztu vai bojātu priekšmetu vietā to nomaiņa nebija vienkārši pieejama vai finansiāli izdevīga. Tāpēc amatnieki izstrādāja metodi, kurā porcelāna trauku vai figūru salūzušās daļas savienoja ar īpaši veidotiem metāla skavām. Šīs skavas ne tikai fiziski noturēja salūzušās detaļas kopā, bet bieži vien tika izveidotas kā smalki dekoratīvi elementi, kas papildināja priekšmeta vizuālo tēlu.
Šī restaurācijas metode nebija vienkārši praktisks risinājums, bet arī mākslinieciska pieeja, kas apliecināja cieņu un atzinību porcelāna mākslas vērtībai. Skavas bieži tika darinātas no sudraba, vara vai bronzas, un tās varēja būt izgreznotas ar gravējumiem, reljefiem vai citām dekoratīvām detaļām. Tādejādi restaurētie porcelāna priekšmeti kļuva par unikāliem mākslas darbiem, kuros apvienojās gan oriģinālais mākslinieciskais izteiksmes veids, gan restaurācijas meistaru prasme un radošums.
Porcelāna restaurācija ar skavām arī atspoguļoja laikmeta attieksmi pret saglabāšanu un pārmantošanu, ilgmūžību — tā bija veids, kā pagarināt vērtīgu priekšmetu mūžu, saglabājot to autentiskumu un reizē pievienojot jaunu vizuālo slāni, kas stāsta par priekšmeta vēsturi un ceļu cauri laikam. Mūsdienās šī tehnika tiek augstu vērtēta kā vēsturiska restaurācijas metode un reizēm tiek izmantota arī restaurācijas speciālistu praksē, saglabājot seno amatniecības tradīciju un māksliniecisko mantojumu.
