Viens no ikoniskākajiem art deco modeļiem – servīze “Šarlote”. To pirmo reizi sāka ražot Ullersricht Weiden rūpnīcā 1920. to beigās, pēc šīs ražotnes bankrota, turpināja ražot Hutschenreuther abt. Paul Muller fabrika. Sastopama gan klasiskos monotonos-gradētos krāsu klājumos, tipiski Art Deco ērai, kā arī ar dažādiem dekoliem, gan dabīgu ziedu, gan stilizētu ziedu zīmējumiem. Arī Kuzņecova rūpnīca pārņēma šo formu, gan tikai kā atsevišķu tējas komplektu variācijā.
Grāmatas latviskā versija ir izpārdota. To vairs nebūs iespējams iegādāties caur mājas lapu, bet kādi eksemplāri arvien ir pieejami iegādei grāmatnīcās Jānis Roze, Globuss, Polaris, kā arī mākslas galerijā/izsoļu namā “Jēkabs” (Rīgā).
Sarreguemines fajansa un majolikas ražotne, dibināta 1790. gadā Francijā, ir bijusi viens no nozīmīgākajiem fajansa ražošanas centriem Eiropā. Ražotne kļuva slavena ar krāsainiem, ar rokām apgleznotiem traukiem un dekoratīviem priekšmetiem, kas izcēlās ar izsmalcinātu dizainu un unikālu franču estētiku. 19. gadsimtā Sarreguemines īpaši pievērsās dabas un lauku dzīves motīviem, kā arī detalizētām augu un dzīvnieku attēlošanas tehnikām.
Sarreguemines ražotne izdzīvoja vairākus vēsturiskus pārbaudījumus, tai skaitā politiskās un ekonomiskās pārmaiņas, un turpināja attīstīties, ieņemot nozīmīgu vietu Eiropas fajansa mākslā.
Rosenthal bonbonērijas jeb saldumu trauki apvieno eleganci ar funkcionalitāti, piedāvājot ne tikai praktisku risinājumu saldumu vai konfekšu pasniegšanai, bet arī kļūstot par mākslas darbu galda klājumā.
Rosenthal Pompadour forma ir kļuvusi par vienu no klasiskākajiem un izsmalcinātākajiem porcelāna dizainiem. Iedvesmojoties no rokoko estētikas, Pompadour forma izceļas ar plūstošām, romantiskām līnijām, zeltījuma akcentiem un bieži ziedu dekoriem.
Servējamie porcelāna šķīvji ar augļu attēliem ir bijuši iecienīti gadsimtiem ilgi, simbolizējot bagātību un ražu. Šādi motīvi, piemēram, vīnogas, āboli, persiki un ogas, bieži rotā antīkos un vintāžas šķīvjus, radot dzīvespriecīgu, taču izsmalcinātu estētiku. Šie dekori piešķir galda klājumam eleganci, un augļu tēmas apvieno mākslas vērtību ar praktisko funkcionalitāti. Šķīvji ar augļu motīviem ir piemēroti gan svinīgiem pasākumiem, gan ikdienas lietošanai.
Hutschenreuther Abt. Paul Muller, dibināta 20. gadsimta sākumā, bija specializēta smalku porcelāna priekšmetu ražotne. Tā izcēlās ar elegantiem dizainiem un kvalitatīviem apgleznojumiem, īpaši populāriem 1930. gados. Ar izsmalcinātiem ziedu motīviem un zeltījumu rotātie izstrādājumi kļuva pieprasīti gan Vācijā, gan ārzemēs. Interesants fakts: 1943. gadā, Otrā pasaules kara laikā, Königliche Porzellan-Manufaktur (KPM) Berlīnes rūpnīca tika pārvietota uz Hutschenreuther Abt. Paul Muller ražotni Bavārijā, lai nodrošinātu porcelāna ražošanas turpināšanos. KPM rūpnīca tika iznīcināta Berlīnes bombardēšanas laikā.
1930. gados Thomas Bavaria porcelāns kļuva par vienu no ikoniskākajiem perioda piemēriem. Šajā laikā uzņēmums radīja vienkāršas, modernās formas veltot īpašu uzmanību smalkiem apgleznojumiem. Bieži Thomas Bavaria porcelāns tika izmantots dekoratoru darbnīcās, radot unikālus un retus priekšmetus.
Dibināta 1838. gadā Bavārijā, Tirschenreuth porcelāna rūpnīca kļuva slavena ar augstas kvalitātes porcelāna ražošanu, kas apvienoja tradicionālo amatniecību un eleganci. Rūpnīca ražoja izsmalcinātus servīzes komplektus un dekoratīvus priekšmetus, bieži rotātus ar ziedu motīviem un bagātīgu zeltījumu, kas simbolizēja Bavārijas greznību. 20. gadsimta sākumā Tirschenreuth sāka eksportēt izstrādājumus uz ASV, nostiprinot rūpnīcas starptautisko reputāciju un pieprasījumu.
Gio Ponti, viens no izcilākajiem 20. gadsimta dizaineriem, radīja porcelāna formu “Barbara” kā inovatīvu pieeju klasiskajam trauku dizainam. Šī forma apvieno funkcionalitāti ar Art Deco ērai raksturīgo ģeometriju, harmoniskas proporcijas un elegantus, taču askētiski dekoratīvos elementus. Servīzes forma “Barbara” izstaro Ponti raksturīgo stilu. Tā ir servīze, kas ir vienlaikus funkcionāla un mākslinieciski vērtīga.
Art Deco periodā Weimar porcelāns no klasiskās estētikas pakāpeniski pārorientējās uz modernisma dizaina valodu, kas raksturoja 1920. un 1930. gadus. Šis bija laiks, kad dekoratīvā māksla visā Eiropā piedzīvoja strauju transformāciju, un arī porcelāna ražošana vairs nebalstījās tikai uz vēsturisku formu atkārtojumiem, bet meklēja jaunu vizuālo identitāti, kas atbilstu laikmeta industriālajam ritmam un pilsētas dzīves dinamikai.
Šajā periodā Weimar porcelāna darbos arvien izteiktāk parādījās ģeometrizētas formas, skaidras līnijas un arhitektoniski strukturēta kompozīcija. Dekors kļuva lakoniskāks, bet vienlaikus arī drosmīgāks — bieži tika izmantoti kontrastējoši krāsu laukumi, zeltījuma akcenti un stilizēti motīvi, kas iedvesmu smēlās gan no dabas, gan no modernās arhitektūras un tehnoloģiju pasaules. Ziedu ornamenti, kas iepriekš bija naturālistiski un detalizēti, tagad tika reducēti līdz ritmiskiem, grafiskiem simboliem.
Weimar porcelāns šajā laikā kļuva par sava veida tiltu starp amatniecību un industriālo dizainu, saglabājot augstu roku darba kvalitāti, vienlaikus pielāgojoties jaunajai estētikai, kurā dominēja funkcionalitāte, simetrija un vizuāla tīrība. Tas atspoguļoja arī plašāku kultūras pārmaiņu procesu Vācijā, kur modernisms ienāca ne tikai mākslā, bet arī ikdienas priekšmetos, padarot dizainu par daļu no modernā dzīvesveida.
Tādējādi Weimar porcelāns kļuva par inovācijas un laikmeta garīguma simbolu, kur tradicionālā porcelāna meistarība tika apvienota ar Art Deco eleganci, radot priekšmetus, kas vienlaikus bija gan dekoratīvi, gan konceptuāli moderni.
