Kā būtu, ja porcelāns spētu runāt?..
“Esmu radīta ap 1900. gadu, Belle Époque laikmetā, kad Eiropa sapņoja par izsmalcinātību un tālām zemēm. Meistari, kas mani veidoja, nekad nebija redzējuši Ķīnu, tomēr viņu otas deva dzīvību šinuazrī motīviem – mierīgiem dārziem, izliektiem jumtiem un graciozām figūrām, kas pilda tējas ceremonijas rituālus. Viņi gleznoja nevis to, ko zināja, bet to, pēc kā ilgojās. Kad pirmoreiz turēju tēju, gaisā virmoja smaržas un klusas sarunas. Zīds viegli čaukstēja, porcelāns atbalsojās, un šķita, ka laiks rit lēnāk. Mani apbrīnoja formas dēļ, taču mans īstais uzdevums bija saglabāt mieru un līdzsvaru – to aizmirsto ritmu, ko atnes tējas rituāls. Tagad, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, es joprojām ieklausos. Pasaule steidzas, bet manās plānajās sienās glabājas atmiņas par harmoniju, grāciju un klātbūtni – par tējas dvēseli, kas nekad nezūd.”
Foto: tējas duo ražots J. K. Jessen Rīgā priekš Visocky tējas nama, 19./20. gs. mija. Reproducēts grāmatā/katalogā “Formas”.
