Grāmatu turētāji jeb bookends no porcelāna un fajansa ir izsmalcināti priekšmeti, kas apvieno funkcionalitāti un estētisko vērtību. 20. gadsimta sākumā grāmatu turētāji kļuva par iecienītu interjera detaļu, īpaši Art Deco un Art Nouveau periodos, kad dizainā tika akcentētas plūstošas līnijas, dabas motīvi un ģeometriski raksti. Porcelāna un fajansa grāmatu turētāji bieži tika veidoti kā stilizētas dzīvnieku figūras, cilvēku tēli vai arhitektoniski elementi, kas piešķīra interjeram eleganci un personiskumu. Tādi ražotāji kā Royal Dux, Rosenthal, un 20. gs. otrajā pusē arī Lladro izcēlās ar unikāliem dizainiem, kas joprojām tiek augstu vērtēti. Šie priekšmeti nav tikai praktiski, tie arī stāsta par sava laikmeta kultūru un mākslas attīstību, padarot tos par lielisku papildinājumu arī mūsdienu interjeram.
Bieži vien grāmatu turētāji tika ražoti pārī ar dizainu, kas attēloja divas savstarpēji papildinošas figūras, piemēram, putnus, kas skatās viens pret otru, vai simetriskas ziedu kompozīcijas.
Porcelāna restaurācija ar skavām ir sena un unikāla tehnika, kas aizsākās jau 18. gadsimtā. Šajā laikā, kad porcelāns bija dārgs un sarežģīti ražojams materiāls, salauztu vai bojātu priekšmetu vietā to nomaiņa nebija vienkārši pieejama vai finansiāli izdevīga. Tāpēc amatnieki izstrādāja metodi, kurā porcelāna trauku vai figūru salūzušās daļas savienoja ar īpaši veidotiem metāla skavām. Šīs skavas ne tikai fiziski noturēja salūzušās detaļas kopā, bet bieži vien tika izveidotas kā smalki dekoratīvi elementi, kas papildināja priekšmeta vizuālo tēlu.
Šī restaurācijas metode nebija vienkārši praktisks risinājums, bet arī mākslinieciska pieeja, kas apliecināja cieņu un atzinību porcelāna mākslas vērtībai. Skavas bieži tika darinātas no sudraba, vara vai bronzas, un tās varēja būt izgreznotas ar gravējumiem, reljefiem vai citām dekoratīvām detaļām. Tādejādi restaurētie porcelāna priekšmeti kļuva par unikāliem mākslas darbiem, kuros apvienojās gan oriģinālais mākslinieciskais izteiksmes veids, gan restaurācijas meistaru prasme un radošums.
Porcelāna restaurācija ar skavām arī atspoguļoja laikmeta attieksmi pret saglabāšanu un pārmantošanu, ilgmūžību — tā bija veids, kā pagarināt vērtīgu priekšmetu mūžu, saglabājot to autentiskumu un reizē pievienojot jaunu vizuālo slāni, kas stāsta par priekšmeta vēsturi un ceļu cauri laikam. Mūsdienās šī tehnika tiek augstu vērtēta kā vēsturiska restaurācijas metode un reizēm tiek izmantota arī restaurācijas speciālistu praksē, saglabājot seno amatniecības tradīciju un māksliniecisko mantojumu.
Zemglazūras kobalta dekori ir viens no visatpazīstamākajiem un vēsturiskākajiem porcelāna apgleznošanas veidiem, kas ar savu neatkārtojamo zilās krāsas intensitāti ir iezīmējis porcelāna mākslas attīstību vairākus gadsimtus. Šī tehnika balstās uz tā saukto “zemglazūras” principu, kad kobalta oksīda bāzētais zilais pigments tiek uzklāts tieši uz neapdedzinātās porcelāna virsmas vai pirmajā apdedzināšanas reizē, un tikai pēc tam tiek pārklāts ar caurspīdīgu glazūru. Šī procedūra nodrošina, ka dekors tiek aizsargāts no skrāpējumiem un nodiluma, saglabājot savu spožumu un izturību pat pēc daudzkārtējas lietošanas un laika gaitā.
Kobalta zilā krāsa porcelānā izceļas ar savu dziļumu un skaidrību, kas ļauj veidot gan ļoti smalkus un delikātus rakstus, gan izteiksmīgus, kontrastainus ornamentus. Zemglazūras kobalta dekori bieži ietver dažādus motīvus — no stilizētiem un reālistiskiem ziedu un lapu rakstiem līdz ainavām, ģeometriskiem un simboliskiem ornamentiem. Tieši šī daudzveidība un universālums padarīja šo tehniku tik populāru un ilgmūžīgu.
Viena no slavenākajām porcelāna tradīcijām, kur zemglazūras kobalta dekors ieguva īpašu nozīmi, ir Ķīnas Ming dinastijas porcelāns. Šie izstrādājumi ar baltu pamatni un spilgti ziliem, izsmalcinātiem ornamentiem kļuva par mākslas šedevriem un ietekmēja porcelāna ražošanu visā pasaulē. Eiropā tādas izcilas porcelāna manufaktūras kā Meissen Vācijā un Delftas rūpnīca Nīderlandē pieņēma un attīstīja šo tehniku, radot savas interpretācijas ar ziedu pušķiem, ainavām un baroka laika dekoratīvajiem elementiem.
Padomju Savienības laikā zemglazūras kobalta apgleznošana tika attīstīta tādās rūpnīcās kā Lomonosova manufaktūra Maskavā un Rīgas porcelāna fabrika, kur mākslinieki radīja gan tradicionālas, gan modernas kobalta dekorācijas, kas guva lielu popularitāti gan vietējā, gan ārvalstu tirgū. Šīs rūpnīcas saglabāja un pilnveidoja kobalta apgleznojuma tehniku, radot unikālus mākslas darbus, kas šobrīd ir ļoti vērtēti starp kolekcionāriem.
Mūsdienās zemglazūras kobalta dekori tiek turpināti gan klasiskā, gan laikmetīgā izpildījumā. Tie ir iecienīti porcelāna mākslinieku vidū, jo šī tehnika ļauj saglabāt tradīcijas un vienlaikus radīt inovatīvus, modernus dizainus. Tāpat kobalta dekori uz porcelāna joprojām simbolizē eleganci, tīrību un mūžīgumu, padarot tos par neatņemamu daļu no pasaules porcelāna kultūras un mākslas mantojuma.
Porcelāna vāzēm ir sena un bagātīga vēsture, kas sākās Ķīnā. Tur tās radīja ne tikai kā funkcionālus traukus ziedu glabāšanai, bet arī kā izsmalcinātus mākslas objektus. Ķīnas meistari pievērsa īpašu uzmanību detaļām, formām un dekorācijām. Viņu iedvesma nāca no dabas motīviem un simbolikas, kas porcelānam piešķīra gan estētiku, gan kultūras nozīmi.
17. gadsimtā, pateicoties tirdzniecības ceļiem, Ķīnas porcelāns nonāca Eiropā. Porcelāna vāzes kļuva par pieprasītu luksusa preci aristokrātijas un augstākās sabiedrības vidū. Tās kalpoja gan kā grezni ziedu turētāji, gan kā statusa simboli, kas atspoguļoja īpašnieku gaumi un bagātību. Eiropas rūpnīcas sāka apgūt un pielāgot ķīniešu porcelāna tehnoloģijas, lai radītu savas vāzes ar augstu funkcionalitāti un dekoratīvu mākslu.
Meissen manufaktūra Vācijā bija viena no pirmajām, kas 18. gadsimtā sāka ražot porcelāna vāzes Eiropā. Tās bija elegantas un detalizēti apgleznotas, iedvesmojoties no rokoko un baroka stila. Savukārt Sèvres manufaktūra Francijā radīja vēl izsmalcinātākus un mākslinieciski izteiksmīgākus darbus. Tur vāzes rotāja grezns zeltījums, roku apgleznotas ainavas un mitoloģiski sižeti.
Porcelāna vāzes bieži kalpoja kā interjera akcenti, piešķirot telpām eleganci un māksliniecisku vērtību. To formas bija ļoti daudzveidīgas — no vienkāršām cilindriskām līdz sarežģītām skulpturālām konstrukcijām. Šī daudzveidība atspoguļoja dažādu laikmetu un mākslas stilu attīstību. Mūsdienās porcelāna vāzes ir ļoti vērtētas gan kā kolekcionāru priekšmeti, gan kā dekoratīvi elementi. Tās turpina porcelāna mākslas tradīcijas visā pasaulē.
Grāmatā formas attēlotas vāzes no Thomas Bavaria, Volkstedt, Jessen, Kuzņecova, Rosenthal u.c. ražotnēm (Pasūtīt grāmatu)
Porcelāna piena kanniņas ir bijušas neatņemama galda kultūras sastāvdaļa jau kopš 18. gadsimta, kad Eiropā uzplauka porcelāna ražošana. Šie elegantie trauki tika radīti, lai pienu vai krējumu varētu pasniegt ar stilu, piešķirot brokastu vai tējas galdam greznības noskaņu. Sākotnēji kanniņas tika veidotas ar smalkiem ornamentiem, kas atbilda to laiku rokoko un vēlāk neoklasicisma stilam.
19. gadsimtā tādas porcelāna rūpnīcas kā Meissen, Sèvres, un vēlāk arī Limoges un Hutschenreuther, radīja piena kanniņas ar rokām apgleznotiem ziedu motīviem, zeltījumu un eleganti izliektiem rokturiem. 20. gadsimta Art Deco un modernisma laikmets ienesa vienkāršākas formas, taču saglabāja porcelāna kanniņu izsmalcinātību un funkcionalitāti.
Šodien vēsturiskas piena kanniņas tiek augstu novērtētas kolekcionāru vidū, pateicoties to meistarīgajam dizainam un kultūras mantojumam.
Grāmatā “Formas” piena kannas ir attēlotas gandrīz pie katras servīzes, no jūgendstila līdz art deco stilistikai (pasūtīt grāmatu)
Jūgendstila laikmeta norietā “muciņu” formas tasītes kļuva par vienu no ikoniskākajiem dizainiem vienkāršās ikdienas servīzēs. Šīs tasītes izcēlās ar maigi noapaļotām formām, ģeometiskiem rokturiem, bieži dekorētas ar stilizētiem ziediem, vīnogulājiem vai citām dabas iedvesmotām detaļām apdekorējumos.
Muciņu formas dizains bija ne tikai estētiski pievilcīgs, bet arī funkcionāls – tas palīdzēja dzērienam saglabāt siltumu ilgāk. Šādas tasītes bieži tika apgleznotas un akcentētas ar zeltījumiem. Šāda tasīšu forma bija piemērota arī askētiskiem dizainiem ar minimālu dekoru.
Grāmatā “Formas” attēlotas vairākas variācijas muciņu tasītēm, sākot no cara laika perioda, līdz art deco laikam. (pasūtīt grāmatu)
Porcelāna tasīšu formas ir attīstījušās no vienkāršiem ikdienas traukiem līdz izsmalcinātiem mākslas darbiem, kas iemieso savu laikmetu estētiku. Pirmās porcelāna tasītes Eiropā tika veidotas, iedvesmojoties no ķīniešu tējas tasītēm 17. gadsimtā, kad Ķīnas porcelāns kļuva par ekskluzīvu luksusa preci. Šīs mazās, bez roktura tases ātri ieguva popularitāti starp aristokrātiju.
18. gadsimta beigās Eiropas ražotāji, piemēram, Meissen un Sèvres, sāka eksperimentēt ar dažādām formām un dizainiem, radot tases ar rokturiem, lai tās būtu ērtākas lietošanai. 19. gadsimts ienesa romantiskās un ziedu rotātās rokoko formas, savukārt 20. gadsimts – modernākas un vienkāršākas Art Deco līnijas.
Mūsdienās klasiskās formas, piemēram, Viktorijas, Rokoko vai Ampīra, joprojām ir iecienītas kolekcionāru vidū un simbolizē dažādu laikmetu māksliniecisko garu.
Dekoli ir īpaša porcelāna dekorēšanas tehnoloģija, kas ļauj radīt detalizētus un izteiksmīgus dizainus, izmantojot pārnesuma tehniku. Šī metode kļuva populāra 19. gadsimta beigās un ievērojami mainīja porcelāna ražošanas procesu. Dekolu tehnoloģija ļāva izgatavot porcelāna izstrādājumus ar sarežģītiem rakstiem un smalkām detaļām daudz ātrāk nekā tradicionālā rokām apgleznošana.
Procesa laikā attēls tiek drukāts uz īpaša papīra, kas pēc tam tiek pārnests uz porcelāna virsmu un izdedzināts augstā temperatūrā. Rezultāts ir noturīgs un izsmalcināts dizains, kas bieži ietver ziedu motīvus, ģeometriskus rakstus vai ainavas. Dekolu tehnoloģija ļāva porcelāna mākslu padarīt pieejamāku, vienlaikus saglabājot tās estētisko vērtību.
Porcelāna tējkannas ir bijušas galvenais tējas kultūras elements jau gadsimtiem ilgi, apvienojot funkcionalitāti ar izsmalcinātu dizainu. Pirmās porcelāna tējkannas Eiropā parādījās 17. gadsimtā, kad Ķīnas porcelāns kļuva par luksusa preci. Eiropas ražotāji, piemēram, Meissen un Sèvres, drīz vien sāka radīt savas porcelāna tējkannas, pielāgojoties vietējām gaumēm, vienlaikus saglabājot Āzijas dizaina ietekmi.
19. gadsimtā tējkannas kļuva vēl greznākas – ar bagātīgiem zeltījumiem, rokām apgleznotiem ziedu motīviem un smalkām formām. Tādi ražotāji kā Limoges, Wedgwood, un Rosenthal radīja tējkannas, kas kļuva par galda centrālajiem elementiem. Šie priekšmeti ne tikai atviegloja tējas pasniegšanu, bet arī kalpoja kā mākslas darbi, kas izteica īpašnieku statusu un gaumi.
Foto: Gio Ponti radītās formas “Barbara” kanna, ražota Johann Haviland bavaria rūpnīcā, forma tika ražota arī Kuzņecova rūpnīcā Rīgā, kā arī vēlāk pēckara padomju gados Rīgas porcelāna rūpnīcā.
Porcelāna marmelādes trauki ir ne tikai funkcionāli, bet arī estētiski pievilcīgi priekšmeti, kas piešķir galda klājumam īpašu eleganci. Šie trauciņi, kas bieži vien ir izrotāti ar smalkiem ziedu motīviem, ģeometriskiem rakstiem vai zeltījumiem, ir radīti, lai marmelāde vai ievārījums būtu ne tikai ērti pasniedzams, bet arī izskatītos lieliski.
Marmelādes trauki bija īpaši populāri 19. un 20. gadsimtā, un tādi ražotāji kā Meissen, Rosenthal un Limoges radīja unikālus dizainus.
Daži marmelādes trauki tika komplektēti ar atbilstošām porcelāna karotītēm, kas padarīja tos par pilnīgiem un elegantiem komplektiem.
Formas “Ping Pong” marmelādes trauks, oriģinālforma – Thomas Bavaria porcelāna rūpnīcā radīta, autors – Georg Kuspert, – tika ražota arī Kuzņecova rūpnīcā, kā arī vēlāk kā servīze arī Rīgas porcelāna rūpnīcā padomju laikos.
