“Esmu radīta ap 1900. gadu, Belle Époque laikmetā, kad Eiropa sapņoja par izsmalcinātību un tālām zemēm. Meistari, kas mani veidoja, nekad nebija redzējuši Ķīnu, tomēr viņu otas deva dzīvību šinuazrī motīviem – mierīgiem dārziem, izliektiem jumtiem un graciozām figūrām, kas pilda tējas ceremonijas rituālus. Viņi gleznoja nevis to, ko zināja, bet to, pēc kā ilgojās. Kad pirmoreiz turēju tēju, gaisā virmoja smaržas un klusas sarunas. Zīds viegli čaukstēja, porcelāns atbalsojās, un šķita, ka laiks rit lēnāk. Mani apbrīnoja formas dēļ, taču mans īstais uzdevums bija saglabāt mieru un līdzsvaru – to aizmirsto ritmu, ko atnes tējas rituāls. Tagad, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, es joprojām ieklausos. Pasaule steidzas, bet manās plānajās sienās glabājas atmiņas par harmoniju, grāciju un klātbūtni – par tējas dvēseli, kas nekad nezūd.”
Foto: tējas duo ražots J. K. Jessen Rīgā priekš Visocky tējas nama, 19./20. gs. mija. Reproducēts grāmatā/katalogā “Formas”.
После выхода первой — латышской версии — книги «Formas» события развивались стремительно. Было ясно, что эта работа нашла свою аудиторию. Читатели, коллекционеры, представители музеев и исследователи истории искусств — каждый из них нашел в книге что-то значимое для себя. К концу 2024 года латышская версия книги уже была практически распродана — все 500 экземпляров — без дополнительных рекламных кампаний, без пресс-релизов в цифровых или печатных СМИ, только при поддержке существующих читателей, книжных магазинов, галерей, только благодаря тем, кто искал эту работу, рекомендовал ее дальше и оценил. Это также могло бы подчеркнуть силу любителей фарфора, коллекционеров и сообщества. Так интересно делиться новой информацией, а также читать ее как в группах Facebook, так и в аккаунтах Instagram, посвященных этим темам.
В то же время, совершенно неожиданно, книга попала в архив Нью-Йоркской публичной библиотеки. Это был яркий момент — признание со стороны одной из важнейших библиотек мира, которая собирает исторически значимые произведения со всего мира. Эта книга, которая изначально создавалась как исследование истории латвийского фарфора, теперь стала частью мировой культурной памяти.
Еще одним неожиданным и особенно значимым событием стало попадание книги в руки фарфорового бренда Rosenthal. Была получена личная оценка качества исследовательской работы и анализа формы — признание от производителя, чья продукция десятилетиями вдохновляла дизайн по всей Европе и чье влияние формощущалось также на заводах Кузнецова и Ессена.
Эти события еще раз подтвердили — работа над книгой не прошла даром, и она открыла дверь к более широкому изучению истории фарфора. К тому моменту уже было ясно, что «Формы» — это только начало — основа для новых исследовательских идей и будущих проектов, разработка которых уже началась.
Исследования продолжались с еще большим рвением. Велась работа по выявлению редких и плохо документированных форм, углубленно изучалась роль торговых домов в распространении фарфора в Латвии, а накопленный опыт позволял все более успешно связывать местное производство с линиями развития европейского дизайна. Большая часть информации все еще поступала из долгих, трудоемких поисков в зарубежных архивах, каталогах и на аукционных сайтах, где каждая случайная находка могла оказаться ключом к происхождению ранее неизвестных местных предметов.
Конец 2024 года принес твердое убеждение – эта исследовательская работа – не только личное увлечение, но и реальный вклад в документирование истории латвийского прикладного искусства и культуры. И это убеждение становится основой для следующего шага. Потому что работа продолжается.
Stāsti par “Formām”. Darbs pie grāmatas “Formas” aizsākās 2021. gadā, kad aizvien dziļāka interese par porcelāna formām pārauga mērķtiecīgā izpētē. Pirmā nozīmīgā pieredze bija kādas vācu “Thomas Bavaria” servīzes saņemšana – forma, ko Latvijā dēvēja par “Vatican”, bet patiesībā bija populārā “Empire” jeb ampīra stila forma. Prieks par neskarto sūtījumu un elegantā dizaina cēlumu deva skaidru virzienu – šī būs izpēte, kas veltīta formām, kuras iedvesmojušas gan Kuzņecova, gan Jessen porcelāna ražotājus.
2021. gads kļuva par apkopošanas un meklējumu laiku – ārzemju internetvietnēs, vecajos arhīvos, kolekcionāru vidū. Katra jauna forma bija kā atradums – informācija nebija vienkārši pieejama, katalogi – nepieejami vai nepilnīgi, un arhīvos informācija grūti atrodama. Darbs ritēja kā detektīvstāsts – katrs priekšmets, katrs fotouzņēmums, informācijas daļiņa kļuva par pavedienu nezināmā kartē.
2022. gadā izpēte turpinājās – arvien dziļāk, arvien sistemātiskāk. Tika vākti un salīdzināti Jessen, Kuzņecova un ārzemju ražotāju formu piemēri, apzināti tirdzniecības nami, formas, dekoli un to izplatība. Tajā laikā tapa arī pirmie raksti un ieraksti, tomēr drīz tapa skaidrs – informācija digitālajā vidē ātri zaudē piesaisti autoram. Šī apziņa nostiprināja ideju – ja darbs ir unikāls un vērtīgs, tas pelna būt uz papīra, nevis tikai interneta meklētājos.
Pamazām izkristalizējās arī grāmatas struktūra. Bija skaidrs, ka šis nav tikai stāsts par priekšmetiem – tas ir stāsts par kultūru, par ietekmēm, par to, kā formas “ceļoja” no Rietumeiropas uz Latviju. Pētījumā tika apzināti arī tirdzniecības nami, kuri laikā no 1880–1940.g. izplatīja Jessen produkciju, apzinātas formas, kuru nosaukumi un vēsture līdz šim nebija dokumentēta. Vēsturiskie katalogi, ja vispār pieejami, bieži bija nepilnīgi vai sen zuduši. Tas tikai vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka šī grāmata ir nepieciešama – lai dokumentētu un saglabātu zināšanas, kas pretējā gadījumā varētu izzust.
Formu meklējumi bija milzīgs darbs – neskaitāmas stundas starp ārzemju pārdošanas vietnēm, Pinterest, arhīviem un izsoļu datubāzēm. Katrs atradums prasīja nākamo soli – ražotāja identificēšanu, salīdzināšanu ar zināmo, dažkārt – iepriekšējo zināšanu pārvērtēšanu. Līdz pat mūsdienām daudzas formas vēl arvien nav pilnībā identificētas – katalogu trūkums un informācijas sadrumstalotība liek darboties kā vēstures detektīvam.
Grāmatas tapšanas noslēguma posmā – 2023. un 2024. gadā – viss tika veltīts kvalitātei. No pirmās idejas līdz pēdējam lapas maketam viss tika īstenots pašiniciatīvas ceļā – ar personīgiem līdzekļiem, ģimenes atbalstu un entuziasmu. Svarīgu ieguldījumu deva arī kolekcionāri, kuri atvēra savas kolekcijas grāmatas fotogrāfijām – bez viņiem šī liecība nebūtu tik pilnvērtīga.
Pēc grāmatas iznākšanas notikumi attīstījās strauji. Pirmais – latviskais – metiens tika izpārdots bez reklāmas, vien pateicoties kopienas spēkam – lasītājiem, kolekcionāriem, galerijām, muzejiem. Īpašu nozīmi ieguva arī grāmatas nonākšana Rosenthal zīmola pārstāvju rokās – viņu atzinība par pētniecības kvalitāti bija kā apliecinājums paveiktajam. Interese par grāmatu izskanēja arī Polijā, Francijā, Vācijā, Krievijā – parādījās jauni kontakti, ierosmes, sadarbības iespējas ar citiem pētniekie, autoriem, arhīviem un muzejiem.
Zelts uz porcelāna ir bijis greznības un meistarības simbols jau vairāk nekā trīssimt gadu. Ķīnā, Cjinu dinastijas sākumā (1712-1722) tika ieviesta ķīniešu porcelāna zeltīšana, ko viņi ieguva, sasmalcinot zelta lapas pulverī un sajaucot ar bezkrāsainu svina emalju. Japānā, Edo periodā (17.–19. gs.), īpaši slaveni kļuva Kakiemon un Imari porcelāns, kurā zelts tika izmantots, lai izceltu sarežģītās rakstu detaļas.
Eiropā, ar Meisenes manufaktūras (dib. 1710) palīdzību zelts uz porcelāna kļuva par statusa simbolu, īpaši rokoko un baroka stila traukos. Meisenes meistari radīja izsmalcinātus zeltītos servīžu komplektus, kurus pasūtīja karaļnami visā Eiropā. Sèvres porcelāna manufaktūra Francijā 18. gadsimtā pilnveidoja šo tehniku, radot matētu un spīdīgu zelta apdari, kas vēl vairāk akcentēja trauku formu un izsmalcinātību.
Cariskajā Krievijā, Kuzņecova rūpnīca zeltu izmantoja ornamentiem un impēriskām monogrammām, bet Padomju periodā zeltīšana kļuva atturīgāka.
1833. gadā Pauls Millers nodibināja mazu uzņēmumu pie Bukavas, ko 1838. gadā pārdeva Falkenbergam un Rīsam. Viņi paplašināja rūpnīcu un to oficiāli uzskatīja par dibinātu 1838. gadā. Rūpnīca ātri kļuva slavena ar augstas kvalitātes porcelānu un piesaistīja izcilus meistars, tostarp māksliniekus un dizainerus kā Frīdrihu Maksimiliānu fon Heideru. Sākotnēji tā ražoja sadzīves porcelānu, bet drīz paplašināja sortimentu ar viesnīcu un restorānu traukiem. Uzņēmums guva starptautiskus panākumus, saņemot vairākas godalgas – 1869. gadā sudraba medaļu, bet 1893. gadā divas zelta medaļas. 1904. gadā tā ieguva vēl vienu sudraba medaļu Sentluisas pasaules izstādē. Lai gan 1913. gadā rūpnīcā strādāja 200 darbinieku, dizaina maiņas un ekonomiskās krīzes ietekmē tās panākumi samazinājās. 1916. gadā ražošanu pārcēla uz Arneburgu, bet 1926. gadā uzņēmums beidza darbību un 1930. gadā tika likvidēts.
Gardnera porcelāna rūpnīca tika dibināta 1766. gadā, un tās izveidotājs bija angļu baņķieris Frensiss Gārdners. Rūpnīca atradās Verbilku ciematā, kas atrodas Maskavas guberņas Dmitrovas rajonā. Šī rūpnīca izcēlās ar to, ka tā bija pirmā privātā porcelāna ražotne Krievijā. Līdz tam porcelānu Krievijā ražoja tikai 1744. gadā izveidotā Imperiālā porcelāna fabrika, kas darbojās vienīgi imperatora galma vajadzībām.
19. gadsimta sākumā Gardner porcelāns ieguva imperatora galma piegādātāja statusu, kļūstot par oficiālo porcelāna piegādātāju Krievijas cara ģimenei. Tika radītas unikālas kolekcijas ar heraldiem, cara ģimenes simboliem un īpašiem pasūtījumiem, kas rotāja galmus un svinīgās mielastu zāles. Šis statuss vēl vairāk nostiprināja Gardner porcelāna prestižu un kvalitāti.
1892. gadā Gardner porcelāna rūpnīca tika pārņemta Kuzņecovu dinastijas vadībā, kas tobrīd bija lielākie porcelāna un fajansa ražotāji Krievijas impērijā. Šis solis ievērojami ietekmēja rūpnīcas darbību, paplašinot tās ražošanas mērogu un pielāgojot to jaunajām tirgus prasībām.
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā Gardner rūpnīca tika nacionalizēta un pārdēvēta par Dmitrovas porcelāna rūpnīcu. Neskatoties uz politiskajām pārmaiņām, tā turpināja ražot augstas kvalitātes porcelānu, kas tika izmantots gan kā dekoratīvi priekšmeti, gan kā propagandas mākslas izteiksmes forma. Arī padomju laikos rūpnīca saglabāja savu reputāciju kā viena no vadošajām porcelāna ražotnēm Krievijā.
Vēl 1920.-1930. gados Rīgas Kuzņecovu porcelāna rūpnīcā tika ražoti trauki ar veco Gardner zīmogu – speciāli eksportam uz Tuvajiem Austrumiem.
Itāļu dizainers Gio Ponti ir viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem modernisma virziena pārstāvjiem, kura darbi ietekmēja ne vien arhitektūru un dizainu, bet arī porcelāna mākslu. Viens no viņa nozīmīgākajiem ieguldījumiem šajā jomā ir izsmalcinātā porcelāna forma “Barbara”, kas tapa ciešā sadarbībā ar vēsturisko Richard Ginori porcelāna rūpnīcu.
“Barbara” forma iemieso Ponti raksturīgo pieeju dizainam – vienkāršības, harmonijas un estētiskas inteliģences apvienojumu. Trauku līnijas ir plūstošas, graciozas un vizuāli līdzsvarotas, savukārt proporcijas – precīzi izstrādātas, lai radītu gan vizuālu vieglumu, gan praktisku pielietojamību. Tieši šī spēja līdzsvarot funkcionalitāti ar estētiku padara Ponti dizainu mūsdienīgu arī šodien.
“Barbara” porcelāna traukus bieži rotāja minimālistiski dekori – stilizēti ziedi, smalki ģeometriski elementi vai vienkārši krāsu akcenti. Šādi dekori nevis pārņēma uzmanību, bet gan uzsvēra pašas formas tīrību un proporciju skaistumu. Šī atturīgā pieeja bija moderna laikmeta izpausme, kas apliecināja, ka pat ikdienas lietas var būt mākslas darbi.
Gio Ponti ar “Barbara” formu apliecināja savu spēju pārveidot tradicionālo porcelāna dizainu, ievērojot modernisma kodolu – skaistums caur vienkāršību, bez liekā, bet ar dziļu saturu. Šodien šie trauki ir ne tikai dizaina ikonas, bet arī meklēti kolekcionāru un estētikas cienītāju vidū visā pasaulē.
Kuzņecova porcelāna rūpnīcas pārpilnības raga formas tasītes ir unikāls dizains, kas apvieno mākslinieciskumu un simbolismu. Šīs elegantās tasītes, kas atgādina klasiskā pārgabātības raga formu, simbolizē bagātību, labklājību un dāsnumu. Dizains ir izsmalcināts ar plūstošām līnijām un bieži vien rotāts ar smalkiem ziedu motīviem, zeltījumiem vai citiem dekoratīviem elementiem.
Pārpilnības raga forma bija populāra Krievijas impērijas laikā, kad Kuzņecova porcelāns bija cieši saistīts arī ar aristokrātijas un augstākās sabiedrības dzīvesveidu. Šīs tasītes ne tikai papildināja tējas vai kafijas servīzes, bet arī kalpoja kā interjera akcenti, piešķirot galda klājumam īpašu greznību.
Gio Ponti (1891–1979) bija viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta arhitektiem un dizaineriem, kas atstāja neaizmirstamu iespaidu uz mākslas un dizaina pasauli. Viņa darbi apvienoja funkcionalitāti un estētiku, vienlaikus iemiesojot modernisma un Itālijas kultūras tradīcijas. Ponti bija daudzpusīgs radošais prāts – viņš veidoja ne tikai ēkas, bet arī mēbeles, porcelānu un pat apgaismes ķermeņus.
Dizains un sadarbība ar Richard Ginori
Ponti karjeras sākumposmā nozīmīga loma bija viņa sadarbībai ar leģendāro porcelāna ražotāju Richard Ginori, kur viņš 1923. gadā kļuva par māksliniecisko vadītāju. Šajā amatā Ponti ieguva plašu radošu brīvību, kas ļāva viņam pārvērst tradicionālo porcelāna dizainu mūsdienīgā mākslas formā. Viņš ieviesa stilizētus, ģeometriskus un klasiskos motīvus, vienlaikus saglabājot augstas kvalitātes amatniecības estētiku.
Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem šajā jomā ir servīzes forma “Barbara”, kas iemiesoja harmonisku līdzsvaru starp vienkāršību un greznību – smalkas, tīras līnijas papildinātas ar izsmalcinātiem dekoratīviem elementiem. Ponti dizainiem bija raksturīga eleganta atturība, kas padarīja tos mūžīgus un neatkarīgus no ātri mainīgajām modes tendencēm.
Tējas dzeršanas tradīcijas Eiropā aizsākās jau 17. gadsimta vidū, kad tēja pirmo reizi tika ievestā no Ķīnas caur Nīderlandes un Portugāles tirgotājiem. Šis eksotiskais dzēriens ātri vien kļuva par luksusa un izsmalcinātības simbolu, ko baudīja galvenokārt aristokrātija un turīgākie sabiedrības slāņi. Tēja bija ne tikai dzēriens – tā kļuva par daļu no sociālās identitātes, prestiža un pat modes.
Tēja kā kultūras fenomens
Sākotnēji tējas baudīšana tika organizēta kā īpašs rituāls, kur katram elementam bija sava nozīme – sākot no tējkannas formas un materiāla, līdz pat tases rokturī. Izcils porcelāns, kas tika importēts vai ražots vietējās manufaktūrās, kalpoja ne tikai kā praktisks trauks, bet arī kā statusa apliecinājums. Īpaši augstu tika vērtēti Ķīnas un Japānas porcelāna izstrādājumi, kas iedvesmoja arī Eiropas ražotājus, piemēram, Meissen Vācijā, Sèvres Francijā un Chelsea Anglijā.
Pēcpusdienas tēja un Viktorijas laikmets
18. gadsimta Anglijā dzima jauna tradīcija – “afternoon tea”, kuru ieviesa hercogiene Anna no Bedfordas. Šī nelielā pēcpusdienas maltīte starp pusdienām un vakariņām kļuva par populāru sociālu notikumu, īpaši vidusšķiras un augstākās sabiedrības vidū. Līdz ar to pieauga pieprasījums pēc atbilstošiem tējas servīzes traukiem – tējkannām, apakštasēm, piena kanniņām, cukurtraukiem un paplātēm.
Viktorijas laikmetā (19. gadsimts) tējas dzeršana kļuva par neatņemamu ikdienas rituālu, kuram tika piešķirta īpaša kultūras nozīme. Šajā laikā porcelāna trauki tika dekorēti ar bagātīgiem ziedu rakstiem, zeltījumiem, monogrammām un dažkārt arī ar simboliskiem vai romantiskiem attēliem. Ražotāji kā Royal Worcester, Spode, Rosenthal un citi sāka veidot īpašas kolekcijas, veltītas tējas baudīšanai, kur dizains tika pielāgots gan estētiskām, gan funkcionālām vajadzībām.
Tējas ietekme uz interjeru un sadzīvi
Tējas dzeršana ietekmēja arī interjera un mēbeļu dizainu – radās īpaši tējas galdiņi, skapīši tējas servīzēm, pat telpas, kas tika iekārtotas kā salons vai tējas istaba. Tēja satuvināja cilvēkus, kļuva par sarunu sākumpunktu, sociālu tuvību un estētikas izpausmi. Tā iemiesoja mieru, kārtību un harmoniju, kas bija īpaši nozīmīgi laikmetos, kad sabiedrībā notika straujas pārmaiņas.
Mūsdienu skatījums
Mūsdienās tējas baudīšana joprojām tiek uzskatīta par elegantu, mierpilnu rituālu, kas savieno pagātni ar tagadni. Lai gan daudzi dzer tēju ikdienā, klasiskā tējas ceremonija ar porcelāna servīzi un nesteidzīgu atmosfēru joprojām simbolizē kultūras izsmalcinātību. Kolekcionāri turpina meklēt vēsturiskus tējas traukus, kas glabā sevī ne tikai skaistumu, bet arī laikmeta garu.
