“Esmu radīta ap 1900. gadu, Belle Époque laikmetā, kad Eiropa sapņoja par izsmalcinātību un tālām zemēm. Meistari, kas mani veidoja, nekad nebija redzējuši Ķīnu, tomēr viņu otas deva dzīvību šinuazrī motīviem – mierīgiem dārziem, izliektiem jumtiem un graciozām figūrām, kas pilda tējas ceremonijas rituālus. Viņi gleznoja nevis to, ko zināja, bet to, pēc kā ilgojās. Kad pirmoreiz turēju tēju, gaisā virmoja smaržas un klusas sarunas. Zīds viegli čaukstēja, porcelāns atbalsojās, un šķita, ka laiks rit lēnāk. Mani apbrīnoja formas dēļ, taču mans īstais uzdevums bija saglabāt mieru un līdzsvaru – to aizmirsto ritmu, ko atnes tējas rituāls. Tagad, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, es joprojām ieklausos. Pasaule steidzas, bet manās plānajās sienās glabājas atmiņas par harmoniju, grāciju un klātbūtni – par tējas dvēseli, kas nekad nezūd.”
Foto: tējas duo ražots J. K. Jessen Rīgā priekš Visocky tējas nama, 19./20. gs. mija. Reproducēts grāmatā/katalogā “Formas”.
После выхода первой — латышской версии — книги «Formas» события развивались стремительно. Было ясно, что эта работа нашла свою аудиторию. Читатели, коллекционеры, представители музеев и исследователи истории искусств — каждый из них нашел в книге что-то значимое для себя. К концу 2024 года латышская версия книги уже была практически распродана — все 500 экземпляров — без дополнительных рекламных кампаний, без пресс-релизов в цифровых или печатных СМИ, только при поддержке существующих читателей, книжных магазинов, галерей, только благодаря тем, кто искал эту работу, рекомендовал ее дальше и оценил. Это также могло бы подчеркнуть силу любителей фарфора, коллекционеров и сообщества. Так интересно делиться новой информацией, а также читать ее как в группах Facebook, так и в аккаунтах Instagram, посвященных этим темам.
В то же время, совершенно неожиданно, книга попала в архив Нью-Йоркской публичной библиотеки. Это был яркий момент — признание со стороны одной из важнейших библиотек мира, которая собирает исторически значимые произведения со всего мира. Эта книга, которая изначально создавалась как исследование истории латвийского фарфора, теперь стала частью мировой культурной памяти.
Еще одним неожиданным и особенно значимым событием стало попадание книги в руки фарфорового бренда Rosenthal. Была получена личная оценка качества исследовательской работы и анализа формы — признание от производителя, чья продукция десятилетиями вдохновляла дизайн по всей Европе и чье влияние формощущалось также на заводах Кузнецова и Ессена.
Эти события еще раз подтвердили — работа над книгой не прошла даром, и она открыла дверь к более широкому изучению истории фарфора. К тому моменту уже было ясно, что «Формы» — это только начало — основа для новых исследовательских идей и будущих проектов, разработка которых уже началась.
Исследования продолжались с еще большим рвением. Велась работа по выявлению редких и плохо документированных форм, углубленно изучалась роль торговых домов в распространении фарфора в Латвии, а накопленный опыт позволял все более успешно связывать местное производство с линиями развития европейского дизайна. Большая часть информации все еще поступала из долгих, трудоемких поисков в зарубежных архивах, каталогах и на аукционных сайтах, где каждая случайная находка могла оказаться ключом к происхождению ранее неизвестных местных предметов.
Конец 2024 года принес твердое убеждение – эта исследовательская работа – не только личное увлечение, но и реальный вклад в документирование истории латвийского прикладного искусства и культуры. И это убеждение становится основой для следующего шага. Потому что работа продолжается.
Stāsti par “Formām”. Darbs pie grāmatas “Formas” aizsākās 2021. gadā, kad aizvien dziļāka interese par porcelāna formām pārauga mērķtiecīgā izpētē. Pirmā nozīmīgā pieredze bija kādas vācu “Thomas Bavaria” servīzes saņemšana – forma, ko Latvijā dēvēja par “Vatican”, bet patiesībā bija populārā “Empire” jeb ampīra stila forma. Prieks par neskarto sūtījumu un elegantā dizaina cēlumu deva skaidru virzienu – šī būs izpēte, kas veltīta formām, kuras iedvesmojušas gan Kuzņecova, gan Jessen porcelāna ražotājus.
2021. gads kļuva par apkopošanas un meklējumu laiku – ārzemju internetvietnēs, vecajos arhīvos, kolekcionāru vidū. Katra jauna forma bija kā atradums – informācija nebija vienkārši pieejama, katalogi – nepieejami vai nepilnīgi, un arhīvos informācija grūti atrodama. Darbs ritēja kā detektīvstāsts – katrs priekšmets, katrs fotouzņēmums, informācijas daļiņa kļuva par pavedienu nezināmā kartē.
2022. gadā izpēte turpinājās – arvien dziļāk, arvien sistemātiskāk. Tika vākti un salīdzināti Jessen, Kuzņecova un ārzemju ražotāju formu piemēri, apzināti tirdzniecības nami, formas, dekoli un to izplatība. Tajā laikā tapa arī pirmie raksti un ieraksti, tomēr drīz tapa skaidrs – informācija digitālajā vidē ātri zaudē piesaisti autoram. Šī apziņa nostiprināja ideju – ja darbs ir unikāls un vērtīgs, tas pelna būt uz papīra, nevis tikai interneta meklētājos.
Pamazām izkristalizējās arī grāmatas struktūra. Bija skaidrs, ka šis nav tikai stāsts par priekšmetiem – tas ir stāsts par kultūru, par ietekmēm, par to, kā formas “ceļoja” no Rietumeiropas uz Latviju. Pētījumā tika apzināti arī tirdzniecības nami, kuri laikā no 1880–1940.g. izplatīja Jessen produkciju, apzinātas formas, kuru nosaukumi un vēsture līdz šim nebija dokumentēta. Vēsturiskie katalogi, ja vispār pieejami, bieži bija nepilnīgi vai sen zuduši. Tas tikai vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka šī grāmata ir nepieciešama – lai dokumentētu un saglabātu zināšanas, kas pretējā gadījumā varētu izzust.
Formu meklējumi bija milzīgs darbs – neskaitāmas stundas starp ārzemju pārdošanas vietnēm, Pinterest, arhīviem un izsoļu datubāzēm. Katrs atradums prasīja nākamo soli – ražotāja identificēšanu, salīdzināšanu ar zināmo, dažkārt – iepriekšējo zināšanu pārvērtēšanu. Līdz pat mūsdienām daudzas formas vēl arvien nav pilnībā identificētas – katalogu trūkums un informācijas sadrumstalotība liek darboties kā vēstures detektīvam.
Grāmatas tapšanas noslēguma posmā – 2023. un 2024. gadā – viss tika veltīts kvalitātei. No pirmās idejas līdz pēdējam lapas maketam viss tika īstenots pašiniciatīvas ceļā – ar personīgiem līdzekļiem, ģimenes atbalstu un entuziasmu. Svarīgu ieguldījumu deva arī kolekcionāri, kuri atvēra savas kolekcijas grāmatas fotogrāfijām – bez viņiem šī liecība nebūtu tik pilnvērtīga.
Pēc grāmatas iznākšanas notikumi attīstījās strauji. Pirmais – latviskais – metiens tika izpārdots bez reklāmas, vien pateicoties kopienas spēkam – lasītājiem, kolekcionāriem, galerijām, muzejiem. Īpašu nozīmi ieguva arī grāmatas nonākšana Rosenthal zīmola pārstāvju rokās – viņu atzinība par pētniecības kvalitāti bija kā apliecinājums paveiktajam. Interese par grāmatu izskanēja arī Polijā, Francijā, Vācijā, Krievijā – parādījās jauni kontakti, ierosmes, sadarbības iespējas ar citiem pētniekie, autoriem, arhīviem un muzejiem.
Mazās, elegantās mokas un espresso tasītes ir neatņemama kafijas kultūras sastāvdaļa, bet to vēsture ir cieši saistīta ar kafijas pagatavošanas attīstību Eiropā.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Itālijā un Francijā sāka attīstīties jaunas kafijas pagatavošanas metodes. Tradicionālās lielās kafijas tasītes, kas tika izmantotas filtrētai kafijai, nebija piemērotas jaunajām, koncentrētajām kafijas receptēm. Tāpēc radās mazās mokas un espresso tasītes, kas palīdzēja saglabāt kafijas intensīvo aromātu un siltumu.
Mokas kanniņa un tās saistība ar tasītēm
1933. gadā itāļu dizainers Alfonso Bialetti radīja leģendāro alumīnija mokas kanniņu – Moka Express, kas ļāva mājās pagatavot stipru un aromātisku kafiju. Tā ātri kļuva populāra un mainīja kafijas baudīšanas paradumus visā pasaulē. Tieši mokas kanniņas radītā kafija pieprasīja mazas porcelāna tasītes, lai dzēriens ilgāk saglabātos silts.
* Parasti 50–90 ml tilpumā, lai saglabātu kafijas stiprumu un aromātu
* Izgatavotas no porcelāna, lai uzturētu siltumu
* Itālijā bieži ar vienkāršu, elegantu dizainu, bet Eiropas manufaktūras, piemēram, Rosenthal, Limoges un Meissen, radīja izsmalcinātus apgleznojumus un zelta dekorus
Zelts uz porcelāna ir bijis greznības un meistarības simbols jau vairāk nekā trīssimt gadu. Ķīnā, Cjinu dinastijas sākumā (1712-1722) tika ieviesta ķīniešu porcelāna zeltīšana, ko viņi ieguva, sasmalcinot zelta lapas pulverī un sajaucot ar bezkrāsainu svina emalju. Japānā, Edo periodā (17.–19. gs.), īpaši slaveni kļuva Kakiemon un Imari porcelāns, kurā zelts tika izmantots, lai izceltu sarežģītās rakstu detaļas.
Eiropā, ar Meisenes manufaktūras (dib. 1710) palīdzību zelts uz porcelāna kļuva par statusa simbolu, īpaši rokoko un baroka stila traukos. Meisenes meistari radīja izsmalcinātus zeltītos servīžu komplektus, kurus pasūtīja karaļnami visā Eiropā. Sèvres porcelāna manufaktūra Francijā 18. gadsimtā pilnveidoja šo tehniku, radot matētu un spīdīgu zelta apdari, kas vēl vairāk akcentēja trauku formu un izsmalcinātību.
Cariskajā Krievijā, Kuzņecova rūpnīca zeltu izmantoja ornamentiem un impēriskām monogrammām, bet Padomju periodā zeltīšana kļuva atturīgāka.
Porcelāna terīnes ir izsmalcināti trauki, kas vienlaikus apvieno funkcionalitāti un estētisko vērtību. Jau kopš 18. gadsimta, kad tās kļuva populāras Eiropas aristokrātijas vidū, terīnes bija neatņemama greznu galdu sastāvdaļa. Šie lielie, dziļie trauki tika izmantoti zupu, sautējumu un citu siltu ēdienu pasniegšanai, saglabājot to siltumu un piešķirot galda klājumam eleganci.
Slaveni porcelāna ražotāji, piemēram, Meissen, Sèvres, un vēlāk arī Rosenthal, radīja terīnes ar izsmalcinātiem ziedu dekoriem, zeltījumiem un pat skulpturāliem vāku rotājumiem. Rokoko un neoklasicisma stilā veidotās terīnes bieži attēloja dabas motīvus vai mitoloģiskas ainas, padarot tās par īstiem mākslas darbiem.
Līdz ar porcelāna ražošanas attīstību 19. un 20. gadsimtā, terīnes kļuva pieejamākas arī plašākai sabiedrībai, nezaudējot savu dekoratīvo nozīmi. Daudzi ražotāji, tostarp Kuzņecova un Jessen porcelāna fabrikas, adaptēja šo formu savos servīžu komplektos, bieži izmantojot vietējos ornamentus un laikmeta stilistiku. Arī funkcionālais aspekts tika pilnveidots — parādījās terīnes ar ergonomiskiem rokturiem, cieši pieguļošiem vākiem un rūpīgi pārdomātu proporciju dizainu.
Mūsdienās vēsturiskās porcelāna terīnes tiek augstu vērtētas kā kolekcionējami priekšmeti un interjera dekori, kas glabā sevī gan kultūras mantojumu, gan estētisku baudījumu. Tās atgādina par laikmetu, kurā pat ikdienas lietās tika meklēts skaistums un harmonija.
Porcelāna vāzēm ir sena un bagātīga vēsture, kas sākās Ķīnā. Tur tās radīja ne tikai kā funkcionālus traukus ziedu glabāšanai, bet arī kā izsmalcinātus mākslas objektus. Ķīnas meistari pievērsa īpašu uzmanību detaļām, formām un dekorācijām. Viņu iedvesma nāca no dabas motīviem un simbolikas, kas porcelānam piešķīra gan estētiku, gan kultūras nozīmi.
17. gadsimtā, pateicoties tirdzniecības ceļiem, Ķīnas porcelāns nonāca Eiropā. Porcelāna vāzes kļuva par pieprasītu luksusa preci aristokrātijas un augstākās sabiedrības vidū. Tās kalpoja gan kā grezni ziedu turētāji, gan kā statusa simboli, kas atspoguļoja īpašnieku gaumi un bagātību. Eiropas rūpnīcas sāka apgūt un pielāgot ķīniešu porcelāna tehnoloģijas, lai radītu savas vāzes ar augstu funkcionalitāti un dekoratīvu mākslu.
Meissen manufaktūra Vācijā bija viena no pirmajām, kas 18. gadsimtā sāka ražot porcelāna vāzes Eiropā. Tās bija elegantas un detalizēti apgleznotas, iedvesmojoties no rokoko un baroka stila. Savukārt Sèvres manufaktūra Francijā radīja vēl izsmalcinātākus un mākslinieciski izteiksmīgākus darbus. Tur vāzes rotāja grezns zeltījums, roku apgleznotas ainavas un mitoloģiski sižeti.
Porcelāna vāzes bieži kalpoja kā interjera akcenti, piešķirot telpām eleganci un māksliniecisku vērtību. To formas bija ļoti daudzveidīgas — no vienkāršām cilindriskām līdz sarežģītām skulpturālām konstrukcijām. Šī daudzveidība atspoguļoja dažādu laikmetu un mākslas stilu attīstību. Mūsdienās porcelāna vāzes ir ļoti vērtētas gan kā kolekcionāru priekšmeti, gan kā dekoratīvi elementi. Tās turpina porcelāna mākslas tradīcijas visā pasaulē.
Grāmatā formas attēlotas vāzes no Thomas Bavaria, Volkstedt, Jessen, Kuzņecova, Rosenthal u.c. ražotnēm (Pasūtīt grāmatu)
Tik populārā servīze “Rubens”, to sākotnēji ražoja KPM Vācijā, Latvijā – Kuzņecova un Jessen rūpnīcās. Līdzīgas variācijas ražoja arī dažās Čehijas rūpnīcās. Pēckara gados sastopama šīs servīzes modifikācija, pārsvarā bez lielās kannas. Bet vai zināji, ka oriģināli servīze bija arī sastopama mokas jeb espresso versijā?
Grāmatas latviskā versija ir izpārdota. To vairs nebūs iespējams iegādāties caur mājas lapu, bet kādi eksemplāri arvien ir pieejami iegādei grāmatnīcās Jānis Roze, Globuss, Polaris, kā arī mākslas galerijā/izsoļu namā “Jēkabs” (Rīgā).
Rosenthal “Viktoria” forma iemieso klasisku eleganci un izsmalcinātību, kas raksturo šī vācu porcelāna ražotāja darbu. Dizains, kas iedvesmots no Viktorijas laikmeta stila, izceļas ar smalkām līnijām, ziedu motīviem un zeltījumu, kas piešķir priekšmetiem īpašu greznību. Jessen rūpnīca Rīgā šo formu 1930. gados ražoja praktiski identisku orģinālam, vien pārveidojot dažu priekšmetu izmērus, atstājot vizuālo proporciju identisku.
