Zelts uz porcelāna ir bijis greznības un meistarības simbols jau vairāk nekā trīssimt gadu. Ķīnā, Cjinu dinastijas sākumā (1712-1722) tika ieviesta ķīniešu porcelāna zeltīšana, ko viņi ieguva, sasmalcinot zelta lapas pulverī un sajaucot ar bezkrāsainu svina emalju. Japānā, Edo periodā (17.–19. gs.), īpaši slaveni kļuva Kakiemon un Imari porcelāns, kurā zelts tika izmantots, lai izceltu sarežģītās rakstu detaļas.
Eiropā, ar Meisenes manufaktūras (dib. 1710) palīdzību zelts uz porcelāna kļuva par statusa simbolu, īpaši rokoko un baroka stila traukos. Meisenes meistari radīja izsmalcinātus zeltītos servīžu komplektus, kurus pasūtīja karaļnami visā Eiropā. Sèvres porcelāna manufaktūra Francijā 18. gadsimtā pilnveidoja šo tehniku, radot matētu un spīdīgu zelta apdari, kas vēl vairāk akcentēja trauku formu un izsmalcinātību.
Cariskajā Krievijā, Kuzņecova rūpnīca zeltu izmantoja ornamentiem un impēriskām monogrammām, bet Padomju periodā zeltīšana kļuva atturīgāka.
